Kamēr slims es sēžu mājās
un neklausa man īsti kājas,
domāju par līņiem rakstīt,
bet sanāk man pa tukšo bakstīt
Tad domāju – par zandartiem es rakstīt,
bet nebūtu intereses to kādam lasīt.
Jo neesmu vēl es apguvis šo jomu,
pirms tam vajag biežāk tikt pie zandart loma.
Tā arī tēma rakstīšanai neatradās,
reizēm tā tas lietas gadās,
pametusi laikam mūza mani,
atkal zolē man ir jaņi.
Vajag mūzu kaut kā pielabināt,
vajag kaut ko viņai piesolīt,
vajag kaut ko viņai iedāvināt,
lai šī izbrīnā sāk acis bolīt!
Tad atkal rakstu idejas es smelšu,
un vārdi paši raiti birs.
Par copi tad es rakstus celšu,
tur nebūs spama, viss būs tīrs!
Šīs rindas neņemiet par pilnu,
tās radās, kamēr krēslā zvilnu.
Drīz kļūšu kustīgāks un laidīšu uz copi,
pēc tam fanošu par mūsu hoķi.
Lai siltais laiks nes visiem lomus labus,
un makā pāris liekus stabus.
Lai viss ieplānotais piepildās,
lai pie sapņu zivs tikt izdodās!
Aigars, parcopi.lv
Tags: dzeja, parcopi.lv
Sapalu cope Gaujā, cita pieredze.
Izlasot Copmanis78 rakstu, radās vēlme padalīties savā pieredzē par šo pašu tēmu.
Es ar sapalu iepazinos 1993. gada vasarā, kad biju makšķerēšanā gaužām nepieredzējis puika. Notika tā. Kādu saulainu vasaras rītu niekojos ar parasto pludiņmakšķeri, nelielā bedrē pie krasta ķerot raudiņas un grundulīšus, kad pēkšņi sīkaļas metās bēgt kur nu kurā, un tad cauri bedrei, lēni un cienīgi izpeldēja VIŅŠ- bērna acīs milzīga zivs! Izmisīgi mēģināju karināt slieku zivij pie mutes, bet tā (par laimi) slieku izlikās neredzam. Kas tā par zivi- to toreiz nezināju, tikai tik daudz, ka ne līdaka, ne asaris, ne kāda cita pazīstama zivs tā nebija. Tās pašas dienas vakarā sadomāju doties uz upi ķert līdakas uz dzīvo. Domāts- darīts. Noķēru 2-3 grunduļus ēsmai, no koka puļķa uztaisīju pamatīgu pludu un devos uz bedri pie klintīm. Iemetis pie mierīgā ūdens un straumes robežas, sāku gaidīt copi. Gaidīšana nebija ilgi, pluds strauji nogrima un es piecirtu. Galā kūleņoja kaut kas iespaidīgi smags! Pamazām izvilku zivi krastā- uz lēzenas smilšu sēres, un, nezināju, ko lai domāju- zivs bija tieši tādā pašā izskatā, kā tā, kuru no rīta redzēju.
Aiznesu zivi mājās (13 gadu vecumā nenāca ne prātā kaut ko atlaist 
) Nākamajā dienā rādīju to diviem pazīstamiem vīriešiem- makšķerniekiem, un nu beidzot tiku apgaismots, ka milzeni sauc par sapalu! Svarī rādīja, laikam, 2,5 kg, precīzi jau vairs neatceros. Tāda bija mana pirma iepazīšanās ar šo izcili sportisko zivi.
Mērķtiecīgi sapalus sāku ķert krietni vēlāk- 2004. gadā. Īstenība gadījuma pēc. Notika atkārtota iepazīšanās! Šoreiz pie upes atrados jau ar pavisam citu inventāru un zināšanām- gan praktiskām, gan teorētiskām (bija sākusies zive.lv ēra). Tātad- bija agrs jūnija rīts, lēca saule un no upes cēlās viegla migliņa. Es ar divām gruntsmakšķerēm nobāzējos tuvējā, zariem un kokiem pielūžņotajā upes līkumā. Uz āķa spraudu maijvaboles kāpuru. Pirma cope sekoja drīzi- kāta spice iedrebējās un tad noliecās, es pielēcu kājās, piecirtu, un tūlīt sākās cīņa. Sapals, itkā lai noskaidrotu, kas tam atgadījies, uzpeldēja līdz ūdens virsmai, ļaujot man saprast ar kādu izcilu eksemplāru ir darīšana, un pēc tam viņš piecas minūtes darīja ko vēlējās- strauji devās pa straumi uz leju, tad uz augšu. Stīvēšanās ieilga līdz kādām 10 minūtēm, un man bija lielas grūtības to noturēt, lai tas neiepeld tuvējos čakārņos. Beigas bija dramatiskas- ar plīsušu pavadu, lēkšanu ūdenī utt. Bet, beigas labas- viss labs. Cēsu copes veikala svari rādīja 3064 gramus! Šo piedzīvojumu uzskatu par savas “sapalu karjeras” sākuma punktu.
Panākuma mudināts, sāku sapalu ķeršanu ar gruntsmakšerēšanu un dabīgajām ēsmām. Sekmes variēja- tad labāk, tad sliktāk. Pāris copes reizes, kad sapali ignorēja uz grunts esošo kumosu, kāpura/kukurūzas/maizes izskatā un barojās tikai no ūdens virsmas lika man pārvērtēt savu taktiku, Skaidrs, ka tai lietai jāpieiet citādā formā, atkarībā no tā, kurā ūdens horizontā zivs dotajā brīdī barojas.
Tā kā ar pludināšanu neesmu draugos, tad man atlika tikai spinings (mušiņmakšķerēšanai nebiju un neesmu pievērsies, kaut iemest māku ).
Tātad spinings. Izlasot visu pieejamo informāciju par šo tēmu, secināju, ka man jāmēģina “sapalot”, pirmkārt, ar vobleriem. Domāts- darīts. Iegādājos dažus, pārsvarā 3-5 cm māneklīšus, tievu monofilo auklu (sāku ar 0,20, pamazām nonākot līdz 0,16 mm). Izrādījās, ka šāda cope ir super-aizraujoša! Makšķerēju brienot pret straumi, metiena attāluma no krasta un metienus veicu uz krasta pusi, tēmejot zem krūmiem, starp iekritušiem kokiem un līdzīgās vietās. Sapali ņēma, bet izmērs gan nebija nekāds dižais, pārsvarā sapalpuikas 300-600 g svarā. Sapali mānekli grāba, ļoti izteikti, “uz plunkšķi” t.i., tikko vobleris skāra ūdens virsmu. Izmēģināju arī poperus (lielākais sapals- 1,5 kg). Ilgi nomocījos ar River2Sea vaboles imitāciju, bet gaidītie rezultāti izpalika. Šī copes veida patīkams blakusefekts bija piezveja mežavimbu, asaru, līdaku un pa retam citu sugu izskatā.
Laiki mainās un spinigošana ar laiku apnika- lai cik aizraujoša tā arī būtu. Pagājušajā vasarā, man nopietnāk pievēršoties fīderim, atkal no jauna atklāju sapala simpātisko dabu. Mērķa zivs fīderējot, protams bija breksis, bet, kad dažreiz, lai atkautos no vīķu un raudiņu armādām, uz āķa spraudu kukurūzu, sekoja izcili spēcīgas un straujas copes, gluži kā Copmanis78 savā rakstā raksturoja- bez šaubām sapals vainīgs. Bija ļoti daudz neizvilktu zivju, domāju, ka te vainojama tieva pavada, kombinācijā ar pīto pamatauklu. Jo bieži piecirtienā pārsitu pavadu.
2012. gada vasarā plānoju atkal mērķtiecīgi pievērsties sapaliem.
Nedaudz par copes tehniku un inventāru.
Gruntsmakšķerēšanai izmantoju vienu no divām sistēmām. Viena ir slīdošā- kad uz pamatauklas tiek uzvērta karabīne, tad silikona trubiņa vai vada izolācijas gabaliņš (5-7 cm), pamatauklas galā atkal karabīne, pie kuras sien pavadu. Pie pirmās karabīnes kabinu svinu. Galvenā priekšrocība šai sistēmai ir tās vienkāršība.
Otra sistēma, ko izmantoju ir asimetriskā cilpa, ar barotavu, vai svinu tās vietā.
Sapala copes mēdz būt “eksplozīvas”, un, ja nokavē piecirtienu, tad sapals paspēj izspļaut ēsmu. Tāpēc sēžu, turot roku uz kāta, gatavs reakcijai, tikko kāts signalizē par copi.
Starp citu- sapali, ja vien to tuvumā ir, ļoti labi atsaucas uz iebarošanu!
Makšķerēšanas vietu 95 % gadījumos izvēlos tuvu sapalam tīkamajām slēptuvēm, tātad tipiskā Gaujas līkumā, kurā daudz sagāztu, sakritušu un straumes atnestu koku un zaru. Novērojumi rāda, ka rītos, vakaros un arī vasaras naktīs labāk ir meklēt tur, kur bedre pāriet seklumā. Pa dienu noteikti pašā bedrē. Protams, sapals ir atrodams arī citur, bet- jo seklāka vieta, jo tālāki metieni ir vajadzīgi. Viss, ko jūs jebkad esat lasījuši par sapala tramīgumu ir taisnība! Tāpēc es labāk izvēlos vietu, kur zivs jūtas drošāk. Vietas sapals maina arī atkarībā no gadalaika- vasaras sākumā viņš būs citur nekā jūlija vidū un augustā. Protams, ir atsevišķas vietas, kurās vienmēr ir zivs.
Īsi vēl par C&R un sapala gastronomiskajām īpašībām. Principā tas lai paliek uz katra atsevišķa makšķernieka sirdsapziņas, bet man ir divas vadlīnijas kurām sekoju: pirmkārt, nepaturu sapalus pirms jūlija mēneša, lai paspēj iznārstot. Otrkārt, nepaturu nevienu sapalu mazāku par 1,5 kg, jo mazāks sapals ir liesa asaku bunte! Smagāks par 1,5 kg, jā- trekns, alkšņu malkā kūpināts sapals ir brīnišķīgs ēdiens.
Māris, parcopi.lv
Mans pirmais vēžu loms
Vēlos uzrakstīt par to kā es tiku pie sava pirmā vēžošanas loma un kā es vispār līdz tam nonācu.
Par sākumu tam, ka es vispār mēģināju vēžot, var uzskatīt lapas izveidošanas brīdi. Brīdī, kad lapa tika veidota, Eduks piedāvāja lapā rakstīt ne tikai par copi, bet arī par vēžošanu. Es piekritu, bet pašam nekāda lielā interese par vēžošanu nebija un nebiju pirms tam pat iedziļinājies kāda ir likumdošanas puse attiecībā uz vēžošanu. Bet viss mainījās jau ar pirmajiem Eduka rakstiem. Jau no pirmajiem rakstiem radās interese par vēžošanu, vēžošanas likumdošanu un vispār vēžiem kā tādiem, sugu īpatnībām. Tā pamazām lasot Eduka rakstus un teorētiski apgūstot paņēmienus, kā vēžus var noķert, es nonācu pie secinājuma, ka būs jāpamēģina! Briedu tam diezgan ilgi, līdz šosezon beidzot nobriedu.
Sagatavoju krītiņus un vienu vakaru devos ķert dzeloņvaigu vēžus. Laiks ārā bija briesmīgs, baigi lija lietus un pūta stiprs vējš. Bet es biju entuziasma pilns un domāju, ka nu tik būs. Nebija. Rezultātā tiku tikai pie viena vēža.
Nākamo reizi devāmies jau divatā un no laivas, bet rezultāta nebija. Trešajā reizē atkal divatā, atkal no laivas un rezultātā lomā atkal viens vēzis!
Entuziams uz vēžošanu sāka pamazām noplakt, bet te mani uzaicināja uz kopīgu vēžošanu Zivinens un Kapracis. Šie kungi jau ir krietni pieredzējušāki šajā jomā, tāpēc uzreiz piekritu. Devāmies ķert citu invazīvo sugu – signālvēžus. Pats vēžošanas process sākās ar vietas izvēli un kāršu griešanu, jo katram krītiņam ir vajadzīga kārts. Pēc tam sekoja ēsmas iestiprināšana krītiņos un tad jau krītiņu ielaišana ūdenī. Daļu krītiņus saliek no bāzes vietas pa kreisi, dažus no bāzes pa labi. Vēl dažus noliek pretējā krastā. Tas gan ar nosacījumu, ka var tikt pretējā krastā, jo ne visās ūdenstilpnēs bez peldlīdzekļa to var izdarīt. Tālāk sekoja krītiņu apsekošana. Līdz ņem tukšu spaini un iet uz vienu pusi un pa vienam ceļ krītiņus ārā. Lomu ieliek spainī. Tad iet uz otru pusi un visu procesu atkārto. Kamēr izcelti visi krītiņi, jau atkal var iet celt ārā pirmo krītiņu. Jāsaka, ka darbojoties ar zinošiem cilvēkiem un izmantojot viņu krītiņus, mums izdevās tikt pie diezgan laba vēžu loma.
Beidzot tas bija noticis un es biju izbaudījis pilnībā visu vēžošanas ciklu ar gatavošanos vēžošanai, vēžošanu, lomu ieguvi un vēžu ēšanu.
Tagad vēlos padalīties ar saviem secinājumiem.
- Jāsāk laikam ar to, ka mani gatavotie krītiņi praktiski nekam neder. Krītiņam tomēr jābūt konusveidīgam, lai ceļot to ārā, vēži nevar izrāpties.
- Nebiju domājis, ka vēžošana var būt tik aktīvs process, kurā gandrīz visu laiku atrodies kustībā un pa dienu gar upi tiek noiets ne viens vien kilometrs. Tā, ka vakarā kājās pat ir labs nogurums.
- Signālvēži ir agresīva vēžu suga un salīdzinot ar iepriekš sastaptajiem dzeloņvaigu vēžiem, tie ir krietni agresīvāki. Tiem ir lielākas spīles un viņi tās var sasliet uz augšu 90grādu leņķī.
- Par ēsmu var izmantot jebko, bet ēsmai jābūt aromātam. Tās pašas aknas, kad sāk zaudēt aromātu, tā vēži krītiņos nenāk, vai nāk krietni mazāk.
- Vēži pie aliņa ļoti pat iederās.
- Un pats pēdējais un galvenais secinājums ir tas, ka vēžošana tomēr ir forša padarīšana.
Cerams, ka kādreiz arī likumdošana mainīsies uz labo pusi. Iespējams gan ir otrs variants, par ko Eduks jau ieminējās, ka nebūtu brīnums, ja drīz signālvēžus un dzeloņvaigu vēžus arī ieskaitīs pie vietējās sugām. Bet likumdošanu šeit vairāk arī neskaršu, es tikai gribēju padalīties ar to, kā tiku pie pirmā vēžu loma!
Citiem iesācējiem varu ieteikt kārtīgāk izlasīt rakstus par vēžošanu, krītiņus pagatavot uzreiz tādus, kādus vajag. Eksperimentēt ar ēsmu un to mainīt, lai būtu svaigs aromāts. Un nemest plinti krūmos, ja ar pirmajām reizēm kaut kas neizdodās. Vēžiem tomēr ir diezgan sarežģīts tas čaulu maiņas process, kas katrā ūdenstilpnē un katrai sugai ir savādāks, tāpēc var uztrāpīt uz laiku, kad vairums vēžu maina čaulu un tad tie krītiņos nekāpj. Izrādās, ka čaulu mainīšanas process var atšķirties pat vienas ūdenstilpnes ietvaros. Mazie maina citos laikos kā lielie. Arī pēc dzimumiem ir laika nobīde un part vienas upes citā posmā, ir iespējams cits čaulas maiņas laiks. Tēpēc nav jābaidās no pirmajām neveiksmēm un tik jāturpina. Vēl lūgums aiz sevis pie ūdeņiem neatstāt miskasti, mēs pagājušo reizi aiznesām arī citu atstātās pudeles.
Ne spīles!
Aigars, parcopi.lv
Pārdomas jaunās vēžošanas sezonas priekšvakarā
Sveicināti kolēģi vēžotāji! Atkal esam sagaidījuši jauno, nu jau 2011.gada, vēžošanas sezonu. Jūnija mēnesī ūdeņos bija grūti sastapt vēžus, jo tie mainīja čaulu. Toties jūlijā sākumā, jaunus uzvalciņus uzaudzējušie spīļaiņi gan jau sāks samērā intensīvi baroties. Šogad vasaras sākums ir padevies neierasti silts (līdz ar to ātrāk iesila ūdeņi Latvijā), tāpēc vēžuki, lielākoties, jau ir nomainījuši bruņas un uzsākuši intensīvi baroties, taču nesteigsimies, pagaidīsim vēl mazliet un ar rītdienu varēsim sākt 2011. gada vēžu medības. Milzīgs mīnuss jūnija un jūlija pirmās daļas makšķerēšanas un vēžošanas procesiem, diennakts tumšajā laikā, ir salīdzinoši lielais odu daudzums – vasaras otrā puse šajā ziņā ir labvēlīgāka. Protams, ka uzmācīgie kukaiņi nespēs apturēt pēc vēžiem noilgojušos entuziastus, taču manāmi pabojās vēžošanas procesa sniegto labsajūtu, piemēram, neļaujot pat mierīgi apstrādāt ēsmai liekamās zivis. Taču īstiem vēžotājiem tas netraucēs, vai ne!?
Nevaru nepieminēt to, ka arī pēc jauno makšķerēšanas noteikumu stāšanās spēkā, atkal paliekam „uzmesti”, jo nekas joprojām nav mainījies ar vēžošanu saistītos jautājumos. Vēžot drīkst tikai licencētos ezeros, lielākajā daļā no kuriem pēdējos gados vēžotājiem neko prātīgu vairs neizdodas noķert. Profesionāli novērtējot augstākminēto situāciju, rodas secinājums, ka lielais vēžotāju presings uz salīdzinoši ļoti nelielo licencēto vietu daudzumu neizbēgami noved pie vēžu resursu sarukšanas/izzušanas šajos ezeros.
Kādu ilgāku laiku neesmu neko rakstījis gan laika trūkuma dēļ, gan arī tāpēc, ka likās, ka visu, ko zinu par vēžiem un vēžošanu, pa lielam, savos rakstos esmu iztirzājis. Taču laiks iet un līdz ar to, nākot arī pieredzei, šādas tādas atziņas pamazām rodas. Šajā rakstiņā, kas nebūs īpaši apjomīgs , es centīšos izklāstīt tādu kā nelielu kopsavilkumu tam visam, par ko iepriekš ir runāts vēžu un vēžošanas tematiku ietvaros. Kad pirms diviem gadiem tika izveidota parcopi.lv rakstu sadaļa par vēžiem un tāpat tika nodibināts vēžotāju forums (vēžu cienītāju klubiņš), biju jauns vēžošanas entuziasts. Kopš bērnības nebiju vēžojis un gribējās atkal pamēģināt, bet meklējot informāciju par vēžiem, saskāros ar šīs informācijas totālu trūkumu. Pētot dažādus avotus un pats regulāri dodoties vēžot, centos savākt, apkopot, papildināt un izlikt kopējai apskatei visu pieejamo informāciju par vēžiem un vēžošanu. Tāpat gribējās stimulēt darīt to pašu arī citus vēžotājus, lai iegūtu pēc iespējas pilnīgāku informāciju un apmainītos ar pieredzi un vērtīgām atziņām savā starpā. Tajā laikā bija izveidojusies tāda situācija, ka internetā bija grūti kaut ko sameklēt par vēžošanu. Īpaši aktuāli tas ir tiem, kas nevēžo, bet vēlētos to darīt, ja vien zinātu kad, kur un kā to darīt. Šīs lapas vēžošanas sadaļa jau tiek publicēta divus gadus, un pa šo laiku sāk rasties arī kopainas skatījums ar vēžiem un vēžošanu Latvijā saistītos jautājumos. Jo aktīvāki kļūst mūsu lapas lietotāji/apmeklētāji, tāpat lapas administrācija dara ļoti daudz lapas pilnveidošanā, par ko atsevišķs paldies.
Daudz ko forumā un rakstos esam viens no otra mācījušies, cilājuši esošo likumdošanu (saistībā ar vēžošanu), esam apzinājuši mūsu ūdeņiem raksturīgās vēžu sugas, vēžu ķeršanas īpatnības utt. Tagad zinām, ka agrāk par jūlija pirmo dekādi īpašas jēgas doties vēžot nav. Kopā esam apgāzuši mītu par to, ka vēžiem vairāk garšo sasmakusi/iepūdēta ēsma – izrādījās, ka svaiga, vēl ar asins smaciņu, ēsma vēzim ir daudz tīkamāka. Uz savas pieredzes esam pārbaudījuši, ka vēžu ķeršana pilnmēness naktī labus rezultātus nesola. Vēl viena atziņa, kas man ir radusies no personīgās pieredzes ir tāda, ka ja naktī vējš nepierimst un viļņi apskalo krastu, tad vēži nenāk krastā no dziļuma, bet ir noķerami tikai no iepriekšējās nakts palikušie, kaut kur netālu paslēpušies, vēži. Šādos gadījumos iesaku meklēt vēžus aizvēja pusē. Vēl daudz ko varētu pētīt sakarā ar vēžiem, piemēram, to aktivitāti atkarībā no atmosfēras spiediena, mēness fāzēm, kā arī citiem faktoriem, lai nonāktu pie universālas vēžu ķeršanas taktikas. No otras puses, kaut kam ir jāpaliek arī neatklātam, jo ja visu zināsi, tad tas mazinās azartu vēžojot, lai cik tas arī neizklausītos nekorekti, teikšu, ka katram no mums praksē, vēžojot, ir jāizbauda arī neveiksmes, lai iegūtu personīgo pieredzi un no tā mācītos.
Vēžošana ir ļoti interesants, azartisks un iespaidiem bagāts atpūtas veids, nemaz nerunājot par šo medību objekta harmonisko saskaņu ar vēsu aliņu. Negribu izteikties visu citu vēžotāju vārdā, bet man šķiet, ka pats vēžošanas process varbūt pat vairāk piesaista kā vēžu ēšana. Protams, abas šīs komponentes vienkopus rada pilnīgu labsajūtu. Vēžošana nav tas pats vieglākais atpūtas veids. Pirms došanās vēžot ir jāsagatavo un jāsakārto vēžošanas rīki, jāsagādā ēsma, jāsakopj/jāpielāgo vietas pirms vēžošanas utt. Un teikšu godīgi, ka daudz jau to vēžošanas reižu nevajag – kaut vai divas, trīs reizes pa vasaru ir pietiekami lai izbaudītu šo lielisko atpūtu. Žēl, ka mūsu likumdevēji tā nedomā… Tiem laikam šķiet, ka ja vispārēji atļautu vēžošanu, tad cilvēki uzreiz izkāstu visas ūdenskrātuves. Manuprāt, tieši otrādi, pie vienmērīgas slodzes uz ezeriem (nevis dažiem licencētās vēžošanas ezeriem) vēžu nākotne būtu drošāka. Tāpat ir skaidrs, ka pēc ilggadējā vēžošanas aizlieguma Latvijā, tagad cilvēki ir jāizglīto par vēžiem un vēžošanu, lai tie apzinātos savu līdzatbildību šī resursa saglabāšanā, nevis ir jānostāda cilvēki potenciālo normatīvo aktu pārkāpēju statusā.
Raksturojot kopējo situāciju mūsu Valstī jāsaka, ka vēžu populācijas ir atkopušās pēdējo 20 gadu laikā, izbeidzoties intensīvās lauksaimniecības ērai. Daudzos ezeros un upēs vēži ir savairojušies pietiekami lielos apjomos, lai tos varētu ķert, nenodarot lielu skādi to populācijai. Jāsaka pat vairāk, ka daudz kur ir vērojama vēžu pārlieka savairošanās, kas var izraisīt vēžu kvalitatīvo rādītāju pasliktināšanos vai vēžu slimības. Diemžēl vēžošana Latvijā joprojām ir tabū. Grūti teikt kādi iemesli tam ir par cēloni. Varbūt tā ir vēžu audzētāju lobēšana, varbūt sabiedrības, tajā skaitā likumdošanas struktūru zemā informētības pakāpe?
Iegūstot no citiem vēžotājiem vairāk informācijas, acīmredzams ir fakts, ka jo plašāka kļūst svešo vēžu sugu – signālvēzis un dzeloņvaigu vēzis izplatība Latvijā. Abas šīs sugas nāk no Ziemeļamerikas un mūsu ūdeņos spēj ļoti labi adoptēties – tie ir mazāk prasīgi pret ūdens kvalitāti, ir ļoti produktīvi un citādi pārāki par vietējām vēžu sugām. Abas šīs sugas tiek uzskatītas par invazīvām mūsu ūdeņos, taču tāpat makšķerēšanas noteikumi neļauj iegūt šo sugu vēžus (makšķerēšanas noteikumos kā vēžu sugas Latvijā tiek minēti platspīļu un šaurspīlu vēži), jo vēžošana kā process ir atļauta tikai un vienīgi licencētajos ezeros. Lai arī tiek pat veikti oficiāli pasākumi signālvēžu ķeršanai, piemēram, Salacā, skaidrs ir viens, ka svešās vēžu sugas pie mums ir uz palikšanu, tas ir mans profesionālais viedoklis. Ja kāds saka pretējo, tad ticiet man, viņš vai nu melo vai arī nav ne tuvu kompetents. Tāpat kā pie mums, svešās vēžu sugas ienāca daudzās Eiropas valstīs. Lielā mērā tas bija saistīts ar plašās vēžu mēra epidēmijas sekām, pēc kuras ezeri palika tukši no vēžiem un šo nišu bija jāaizpilda ar citām vēžu sugām, kas ir noturīgākas pret vēžu slimībām. Augstāk minētās sugas ir kļuvušas par faunas neatņemamām sastāvdaļām gan Polijā, gan Vācijā, kaimiņu Lietuvā un Baltkrievijā, kā arī daudzās citās Eiropas valstīs. Starp citu, Vācijā no 4 tur mītošajām sugām, nedrīkst ķert tikai vienu vēžu sugu, ko aizsargā likums, pārējās sugas atļautā laika posmā drīkst ķert. Šāda pat normatīvo aktu nostāja prasītos arī pie mums un cerams, tuvākajā laikā, tas arī notiks, līdz tam brīdim centīsimies izglītot cilvēkus par vēžiem un vēžošanu, lai būtu pēc iespējas pilnīgāks kopējais skatījums par vēžu tematiku.
Latvijā ir bijušas senas tradīcijas vēžu ķeršanā, taču pēdējās desmitgades to visu ir atmetušas tālā vēsturē. Šobrīd, kad vēži mūsu ūdeņos ir atkopušies, mēs varam veidot jaunas tradīcijas, protams, daudz ko ņemot par pamatu no vecu vecajām atziņām, tās papildinot un pilnveidojot, izveidot mūsu jauno laiku vēžošanas tradīcijas. Protams, pret vēžu resursiem mūsu ūdeņos ir jāizturas saudzīgi, lai kaut kas paliktu pāri arī pēc mums. Cerams, ka drīz pienāks laiki, kad, noteiktā gada periodā, cilvēki varēs brīvi, neslēpjoties un nebaidoties, vienatnē vai ar draugu kompānijām, ģimenēm doties pie dabas, lai nesteidzoties nobaudītu visu vēžošanas procesa burvību, pasēdētu turpat ūdeņu krastos pie ugunskura, turpat uz vietas, katliņā ieberot pavairāk sāls, diļļu, ķimeņu, kā arī kādu tējkaroti medus, uzvārītu tikko no ūdens nākušos spīļaiņus un vēl siltus nobaudītu, uzdzerot kādu malciņu alus. Es gribu ticēt, ka šādi laiki pienāks, bet pagaidām vēžosim kā nu kuram sanāk – dažs pustukšajos licencētajos ezeros, dažs privātās ūdenskrātuvēs, dažs varbūt kaimiņu zemēs, bet dažs paslepus, neuzkrītoši noķers pāris desmitus vēzīšu arī kādā citā sev zināmā vietā. Vēžošana taču, tāpat kā medības vai makšķerēšana, spēj neatgriezeniski aizraut cilvēkus. Vēlreiz gribu aicināt visus izturēties saudzīgi pret vēžiem, neņemot vairāk, kā var pats apēst, palaižot atpakaļ vēžu mātītes, bet droši ņemot lielos vēžu tēviņus. Novēlu visiem mūsu lapas biedriem, kā arī apmeklētājiem un lasītājiem veiksmīgu jauno, 2011. gada, vēžošanas sezonu!
Eduks, parcopi.lv
Kā jau zināms Vītauts Pēterovičs bija parasts makšķernieks, kuram šī nodarbe ļoti patika. Tā nu Vītauts mierīgi sev makšķerēja, kontaktējās ar citiem makšķerniekiem pie ūdeņiem un šad tad iekūlās kādos piedzīvojumos. Vītauts bija laimīgs un neko vairāk arī negribēja. Bet tad kādu dienu notika liela nelaime – Vītautam mājās tika ievilkts internets! Pats par sevi internets jau nav slikta lieta, drīzāk pat ļoti vērtīga. Ar interneta palīdzību var ātri atrast vajadzīgo informāciju, samaksāt rēķinus un uzzināt, kas jauns notiek pasaulē. Likās jau, ka viss ir ļoti labi, bet tas bija līdz brīdim, kamēr Vītauts atrada internetā makšķerniekiem domātus portālus un forumus. Jūs jautāsiet: “Kas slikts, ka Vītauts atrada makšķerniekiem domātus portālus un forumus?”
It kā jau nekas. Ir interesanti arī interneta vidē apmainīties ar pieredzi, uzzināt kā citiem gājis pa copi, atrast līdzīgi domājošus biedrus un padalīties ar saviem lomiem un zināšanām. Bet Vītautu satrieca forumos valdošais negatīvisms! Jā, tieši satrieca! Vītauts Pēterovičs bija jau kādu laiku šajā pasaulē dzīvojis un šādu tādu dzīves pieredzi iekrājis, bet viņš nekādi nevarēja iedomāties, ka makšķernieki savā starpā var tā plēsties un viens otru apvainot. Lai kā ir gadījies, visādās kompānijās ir nācies makšķerēt, un visādus dīvaiņus pie ūdeņiem satikt, bet šādu negatīvisma devu Vītauts nebija gaidījis – tas viņam bija šoks! Vītautam Pēterovičam radās iespaids, ka ir ļaužu kategorija, kas sevi uzdod par makšķerniekiem, bet paši pie ūdeņiem visticamāk neiet. Jo tam vienkārši nav laika. Jo viņiem visu laiku vajag taču kādu gānīt interneta vidē, vai sniegt padomus par jebkuru tēmu. Šie cilvēki laikam ir maģistri visās makšķerēšanas jomās un uzskata par savu pienākumu, vietā vai nevietā, pamācīt citus. Pārsteidz, ka daudzi no šiem cilvēkiem ir lietpratēji visās makšķerēšanas jomās. Bet lai nu paliek, šiem cilvēkiem laikam tas ir dzīvesveids. Vītautam dzīvesveids ir makšķerēšana, tāpēc Vītauts diskusijās neielaidās.
Otra lieta, kas ļoti nošokēja Vītautu, bija negatīvā pārpilnība pie makšķernieku lomu bildēm. Komentāros zem makšķernieku ieliktām bildēm tiek piesauktas ētikas normas, estētika un māksliniecisms. Bet kas tad galu galā ir lomu bilde? Tā taču ir tikai un vienīgi zivju līķu bilde, kas domāta, lai parādītu noķerto lomu. Vai tad, ja beigtās zivis izdekorēs ar kreppapīru un pieliks klāt zelta aizkarus, tās izskatīsies labāk? Protams, nevajadzētu likt bildes ar pusnogrieztām zivju galvām un uzšķērstiem vēderiem. Bet savādāk – makšķernieks bieži vien nav beidzis mākslas skolas, fotokursus un apguvis padziļinātas zināšanas ētikā un ēstētikā. Makšķernieks vienkārši nobildē noķertā loma daudzumu. Un beigtās zivīs NEVAR būt nekas baudāms un skaists. Lai kā viņas izdekorē un mākslinieciski noformē. Skaistums ir apkārt. Viss makšķerēšanas process notiek skaistumā. Makšķernieki arī bez attiecīgas izglītības var nobildēt skaistu dabas skatu. Jo tas ir skaisti un šo skaistumu cilvēks redz un jūt neatkarīgi no izglītības. Bet lomu bildes ir tikai un vienīgi lomu bildes, kas parāda kāds ir bijis makšķernieka, vai vairāku makšķernieku loms.
Vēl Vītauts Pēterovičs nobrīnījās, ka forumos tiek piesaukta cieņas izrādīšana pret “pretinieku”! Kopš kura laika zivis ir makšķernieku pretinieki??? Zivs ir dzīva radība, ko cita dzīva radība (makšķernieks) notver un nobeidz. Vai arī, notver un atbrīvo. Un kāda gan tur cieņas izrādīšana?
Vītauts pie sevis uzbūra tādu ainu. Viņš no rīta aiziet uz copi. Pienāk pie ezera, sagatavo makšķeri, tad pienāk brīdis, kad jāliek uz āķa ēsma. Vītauts izņem no tārpu bundžiņs tārpu un saka viņam: “Godājamais tārps, es ļoti atvainojos, bet es jūs tagad likšu uz āķa un vēl morāli pazemošu. Es jums trīs reizes uzspļaušu, jo tad pēc ticējuma labāk ķersies! Jūs tikai neturat uz mani ļaunu prātu godājamais tārps, jo es jūs cienu”. Tālāk Vītauts iemet makšķeri un izvelk zivi. Tā ir zemmēra zivs, kas ir atlaižama, tāpēc Vītauts tai saka: “Augsti cienījamā zivs, atvainojiet, ka nodarīju jums sāpes un jūs piemānīju, es jūs tūlīt atbrīvošu.”. Toties zivij, ko nolemts paturēt lomā Vītauts teiks: “Augsti cienījamā zivs, piedodiet, bet es jūs tūlīt nogalināšu un pēc tam apēdīšu”
Interesanta ainiņa, vai ne? Vilks pirms zaķa apēšanas arī noteikti atvainojās un izrāda cieņu. Vītautam zivis nav pretinieki, tāpēc Vītauts visu dara ļoti vienkārši un bez nekāda cieņas izrādīšanas. Ja zivi ir nolemts atlaist, tad Vītauts to arī dara, ja zivi nolemts paturēt, tad Vītauts to mēģina nobeigt, lai zivs nemokās.
Bet nu lai paliek tā kultūra, kāda ir makšķernieku forumos un portālos. Tas tikai parāda kādi cilvēki mēdz būt. Interesanti ir tas, ka pie ūdeņiem, runājot ar reāliem makšķerniekiem, tādu negatīvismu sastapt nevar. Tieši otrādi visi dalās ar informāciju un viens otram cenšās palīdzēt. Kā arī kopīgiem spēkiem cenšas cīnīties pret maluzvejniekiem. Lai vai kā, Vītautam vairāk nebija laika tajā visā iedziļināties, jo bija jāgatavojas copei.
Pagāja kāds laiks, te Vītautam piezvanīja vecais paziņa Vietvaldis Foreļgalva un aicināja uz kopīgu copi. Vītauts Pēterovičš atcerējās domstarpības abu starpā un jau gribēja atteikties, bet tad tomēr piekrita, jo nelēma šo to noskaidrot. Pie tam Vītautam nav problēmu atlaist arī tās foreles, kas tiks noķertas, ja tiks. Jo svarīgākais Vītautam ir pats copes process, nevis iegūtais loms. Nākamajā rītā Vietvaldis Foreļgalva piebrauca pie Vītauta Pēteroviča. Vītauts sakrāmēja mašīnā mantas un abi devās ceļā uz foreļupi. Mašīnā Vītauts nolēma uzzināt to, kas viņu interesēja:
“Klausies Vietvaldi, Tev nekas nebūs pretī, ja es Tevi mazliet patincināšu? Tikai atbildi godīgi.”
Vietvaldis Foreļgalva paskatījās uz Vītautu, padomāja un atbildēja: “Labi, es atbildēšu godīgi. Jautā ko gribi. Laiks tāpat kaut kā jāīsina.”
Vītauts: “Man interesē, kāpēc jūs foreļotāji esat tik savādi. Slēpjat copes vietas, ar informāciju nedalaties, visus uzskatāt par ienaidniekiem, mēģināt citiem uzspiest pašu izdomātus postulātus un pašu radītus kodeksus.”
Vietvaldis: “Ar copes vietām mēs tiešām nedalamies, jo foreļupes pārsvarā ir mazas un mežonīgas, tas ir – ar salīdzinoši neskartu dabu. Un mēs gribam, lai tās tādas arī paliek. Runa jau pat nav par forelēm. Man personīgi lielāko prieku sagādā atrašanās vienam pret vienu ar dabu un izbaudīt to. Tieši tāpēc man foreļošana ir vistuvākā. Tas ir kā sevis pārbaudījums katru reizi un katra copes reize ir kā piedzīvojums. Forele neapšaubāmi ir skaista zivs, pie tam diezgan reta, tāpēc mēs pārsvarā piekopjam atlaišanas taktiku, lai arī nākamajām paaudzēm tiek tas prieks palūkoties uz šo skaisto zivi. Un par ienaidniekiem mēs visus neuzskatām, tā nav. Vienkārši katram foreļotājam ir savas iecienītākās upītes un, ja tur sarastos daudz makšķernieku, izmīdītu visus krastus un piegružotu apkārtni, tad pie tādas upītes vairs nevarētu justies neskartās dabas varā. A par tiem postulātiem un kodeksiem – man jau pašam liekas, ka daži mani domubiedri ir aizgājuši nedaudz pa fāzēm. Foreļošana ir dzīvesveids, bet tā tāpat paliek makšķerēšana. Un es personīgi neizdomāju nekādus savus goda kodeksus un lūgšanas.”
Vītauts: “Izklausās pēc sektantiem.”
Vietvaldis: “Savā ziņā tā ir, tikai foreļotāji neziedo desmito daļu ienākumu kādai personai. Foreļotājs sevi pilnībā atdod savam vaļaspriekam, bauda to un mēģina aizsargāt dabu un pašas foreles.”
Vītauts: “Vai tad Tu nekad nepaturi nevienu zivi?”
Vietvaldis: “Pa visu gadu paturu dažas foreles. Es neeju uz copi pēc zivs.”
Vītauts: “Kā ir ar mēriem? Ir gadījies paturēt foreli virs 40cm?”
Vietvaldis: “Ja godīgi, tad ir dažas reizes tā gadījies. Bet pēdējā laikā nē. Pēdējā laikā vispār gandrīz nepaturu foreles. Ja man sakārojās kādu foreli, es iebraucu foreļaudzētāvā un pārīti noķeru. Pa lielam forele jau nav liela zivs, tāpēc, ja tomēr ir uznākusi vēlme to zivi paturēt, tad jau parasti gribās paturēt lielāku. Bet kā jau teicu, tagad nepaturētu foreli virs 40cm. pa pagājušo gadu paturēju 6foreles vispār. Visas likumā noteiktajās normās no 30-40cm.”
Vītauts: “Bet kāpēc jūs citiem copmaņiem uzbāžaties ar savu atlaišanas taktiku? Sevišķi dīvaini, ka jūs zivju paturēšanu pārmetat neforelistiem, bet paši, teiksim ziemā, paturat diezgan apjomīgus lomus. Vai tā nesanāk dubultmorāle, ka cilvēkam, kurš noķēris 3-4līdakas, jūs pārmetat par to, kaut makšķerēšanas noteikumi nav pārkāpti, bet paši ziemā pievelkat pilnu kasti ar asariem? ”
Vietvaldis: “Var jau būt, ka reizēm uzbāžamies par daudz, bet gribam cilvēkus pievērst tam, ka zivi var arī abrīvot. Ne vienmēr jāpatur viss, ko var noķert. Par to ziemas copi man nav īpaši ko piebilst un taisnoties es negribu. Asaru ir daudz, tāpēc kaitējumu to resursiem mēs ar šādu rīcību nenodaram.”
Vītauts: “Bet padomā kā jūtās kāds jaunais censonis, kurš ir nokļuvis jūsu ietekmē un cenšas zivis arī atbrīvot, bet te pēkšņi ierauga, ka viņu skolotāji ziemā sēž pie pilnas kastes ar zivīm?”
Vietvaldis: “Pašam viss ir jāvērtē un jāsaprot. Es varu tikai ierādīt virzienu. Tas ir to, ka ne viss loms ir jāpatur. Tālāk jau katrs lai rīkojas pēc saviem ieskatiem.”
Vītauts nolēma, ka tālāk Vietvaldi neiztaujās. Apmēram bija skaidrs un atbildes uz tiem jautājumiem, kas Vītautu interesēja, bija saņemtas. Cope toreiz, ja kas, izdevās gan Vītautam Pēterovičam, gan Vietvaldim Foreļgalvai. Un kad viss bija izrunāts arī sapratne abu starpā bija labāka un komunikācija krietni patīkamāka.
Tādi lūk šoreiz Vītautam Pēterovičam bija piedzīvojumi un pārdomas. Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.
Ne, asakas!
Aigars, parcopi.lv
Nebija jau tā, ka Vītautam Pēterovičam nekad un nekur neveicās. Tas bija periodiem. Lielas neveiksmes parasti nekad Vītautu nepiemeklēja, bet mazas gadījās un ne reizi vien. Izskaidrojumu tam Vītauts atrast nevarēja un nav atradis joprojām, bet ir atradis veidu, kas stipri samazina neveiksmju daudzumu, bet par to nedaudz vēlāk.
Bija jauka vasaras pēcpusdiena, kad Vītauts Pēterovičš devās uz copi. Pa ceļam Vītauts satika savu senu draugu Anakāciju Plostnieku. Abi nedaudz aprunājās un nolēma uz copi iet kopīgi. Pa ceļam Anakācijs ierosināja ieiet bodē un paņemt līdz kaut ko, lai būtu ar ko iestiprināties. Domāts – darīts! Aizgāja abi līdz upei un sāka copēt. Kā ķērās zivis, tas vairs šobrīd nav aktuāli, bet cepumos kodās ļoti labi. Pēc kāda laika cepumu paciņa bija izēsta un bija vajadzīgs papildināt krājumus. Anakācijs atkal pieteicās aizskriet līdz tuvākajai bodei. Nepagāja ilgs laiks un Anakācijs bija atpakaļ ar jaunu cepumu krājumu. Tā abi draugi sēdēja, copēja un koda cepumos. Te abi attapās, ka jau ir vakars un cepumi atkal iet uz beigām. Tika nolemts copi beigt, papildināt cepumu krājumus un doties kaut kur pasēdēt. Domāts – darīts! Makšķeres ātri tika novāktas, ātrā tempā tika aiziets uz veikalu, cepumu krājumi tika papildināti un abi devās pie kopēja drauga Ilmāra Naļivaiko. Cik ilgi abi pie viņa sēdēja un cik cepumus apēda, par to vēsture klusē, bet no rīta Vītauts pamodās savās mājās. Pamodās ar ļoti lielām slāpēm mutē. Tā jau gadās, kad kož sausos cepumos. Bet tas vēl būtu sīkums, bija tā, ka Vītauts nevarēja nekur atrast savas makšķeres. Vītauts zvanīja Anakācijam Plostniekam, bet tam telefons bija izslēgts, tad Vītauts zvanīja Ilmāram Naļivaiko un prasīja, vai pie viņa nav palikušas makšķeres. Ilmārs Vītautam paskaidroja, ka ap rīta pusi Vītauts un Anakācijs abi ir devušies uz māju pusi un makšķeres bijušas pie viņiem. Dīvaini. Pat ļoti dīvaini. Pēc kāda laika ciemos atnāca Anakācijs Plostnieks un bija ļoti noraizējies, jo viņš nevarēja atrast savu telefonu un maku. Abi kopīgi mēģināja atcerēties, kas ir noticis pēc tā, kad abi izgāja no Ilmāra dzīvokļa, bet laikam dēļ tumsas ārā, atmiņā nekas nebija palicis. Anakācijs it kā kaut ko minēja, ka viņi laikam esot vēl bijuši vietējā krogā, bet tikpat labi to varēja arī nosapņot. Neizskaidrojami, bet fakts! Tādas lietas reizēm gadās.
Tā nebija vienīgā Vītauta Pēteroviča ķibele, kurā ir iesaistīti cepumi. Bija vēl daži gadījumi, kad dēļ cepumu pārēšanās nebija iespējams aiziet uz rīta copi, vai laicīgi aizbraukt mājās pēc copes. Sieva, protams, par to visu nebija sajūsmā, bet sieva Vītautam bija ļoti laba un saprotoša, tāpēc pārāk pārmests nekad netika. Un nebija jau arī nemaz tik bieži, kad Vītautu piemeklēja vēdergraizes no cepumu pārēšanās.
Lai kā tur bija ar tiem cepumiem, Vītauts nolēma, ka cepumus var grauzt pēc copes, bet copes laikā viņš turpmāk no cepumu graušanas atturas. Šī iemesla dēļ Vītauts pat neaizbrauca uz kopīgu jūras copi ar Vari Bušmenu.
Bija ziemas rīts, kad Vītauts devās pa ezera ledu uz savu iemīļoto copes vietu. Te pēkšņi vēderā kaut kas dikti sagriezās, pie tam Vītautam tik ļoti sagribējās nomest lieko balastu, ka vairs nebija kur sprukt un laika pārdomām nebija. Paskatoties visapkārt, tika pieņemts lēmums ļoti ātrā gaitā doties uz tuvākajām piekrastes niedrēm. Domāts – darīts! Vītauts ātri iešturmēja niedrēs, nometa lieko balastu, tad atviegloti nopūtās un domāja turpināt maršŗutu uz iemīļoto copes vietu. Bet še Tev! Ne vienmēr viss notiek, kā ieplānots. Jau otrajā solī atejot no niedrēm, Vītauts ar vienu kāju ielūza ledū. Kāja līdz celim tagad bija slapja, ārā ap -15grādiem. Par copi šoreiz vajadzēja aizmirst un doties vien mājās. Starp citu, piesmelt zābaku vai zābakus ar ūdeni, Vītautam savulaik bija visai ierasta lieta. Siltā laikā gan tas netraucē copi turpināt.
Kādu dienu Vītautam zvanīja vecais paziņa Vietvaldis Foreļgalva un aicināja uz kopīgu copi. Vītauts negribēja vairs kopā ar Vietvaldi doties un copi, tāpēc sameloja, ka viņam tā diena ir aizņemta. Bet piedāvājums paķert foreles Vītautam iepatikās. Pie reizes varēs fiziski sevi nodarbināt pēc garās ziemas. Domāts – darīts! Vītauts aizbrauca uz foreļupi. Mašīnu atstāja un devās pie upes. Drīz vien Vītauts Pēterovičs nožēloja savu lēmumu doties forelēs. Jau pavisam drīz Vītauts uz koka saknes izmežģīja potīti, bet ar to neveiksmes tikai sākās. Sanāca tā, ka Vītautam pieķērās forele. Vai nu viņš par strauju to piecirta, vai kā, bet forele palika upē, toties vizulis straujā tempā tuvojās Vītauta sejai. Vītauts pielika priekšā roku un vizuļa trijžubura āķis iecirtās tam plaukstā. Vītauts mēģināja izlīst krastā, bet pie krasta to piemeklēja jauna neveiksme. Viņš atkal paklupa un krita. Pie tam nokrita tieši blakus nogrieztam krūmam ar asu galu. Nedaudz savādāk būtu nokritis un tas varēja izrādīties pēdējais kritiens Vītauta dzīvē. Pa ceļam uz mašīnu Vītauts vēl krūmos apskrāpēja seju un noķēra ērci. Tāda lūk, lustīga foreļu cope sanāca.
Pēc ilga, vai neilga laika, bet tas bija vasarā, kad Vītauts Pēterovičs iepeldēja ar savu laiviņu ezerā ķert brekšus. Drīz vien viņa makšķere iepinās maluzvejnieku tīklos. Vītauts ilgi nedomādams, izvilka savu nazi un sāka tīklu griezt kopā. Te pēkšņi uz Vītauta pusi ātrā tempā sāka virzīties motorlaiva a trīs noaugušiem tēvaiņiem, kas nez kāpēc nikni vicināja rokas un spriežot pēc žestiem, viņi Vītautam draudēja. Vītauts Pēterovičs sajutās neomulīgi. Viņš nebija bailīgs, bet šajā situācijā, kad viņš sēž piepūšamajā gumijas laivā, bet viņam virsū nesās trīs maluzvejnieki motorlaivā – Vītauts pieņēma lēmumu bēgt uz vietu, kur ir daudz makšķernieku. Brīnumainā kārtā, airējoties ar airiem, tas izdevās. Nu i nu, jau dēļ dažām zivīm gatavi nogalināt. Vītautam viss copes prieks bija pazudis un viņš devās mājup.
Mazas un pavisam maziņas neveiksmes Vītautu Pēteroviču piemeklē, ik pa laikam, bet Vītauts ir atklājis vienu metodi, kā neveiksmju skaitu var samazināt. Dodoties copēt, sevi vajag noskaņot ļoti pozitīvi, priecāties par apkārtējo skaistumu, par ūdens burvību un pašu copes procesu. Ja to visu mēģina ievērot, tad neveiksmes liekās mierā.
Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.
Vītauts visiem novēl ieraudzīt to burvību, kas ir pie ūdeņiem un dabas un, protams, arī ne asakas!
Aigars, parcopi.lv
Tags: Vītauts Pēterovičs
Par cik pēc pāris dienām jau varēs sākt spiningot, tad gribēju uzrakstīt par tādu tēmu kā nestandarta spininga mānekļi. Šī tēma ir ļoti plaša un principā bezgalīga, jo eksperimentēt ar spininga mānekļiem uz izgatavot tos var neierobežotās formās un daudzumos, kā arī, salikt kopā visnesaliekamākās lietas. Tāpēc uzrakstīšu tikai par dažiem eksperimentiem, ko pats esmu pārbaudījis.
Kā par pirmajiem gribu uzrakstīt par rotiņiem. Tos var izgatavot pats, bet var vienkārši pārtaisīt no gatavajiem. Es dažus pirktos rotiņus izjaucu un salieku pa savam. Es pārtaisu tos smagākus, lai varētu tālāk aizmest. Plus uz rotiņa ass var likt klāt visu kas vien ienāk prātā. Var salikt visu pēc savas patikšanas un ieskatiem, nevis kā ir standartā.Var šo to piekrāsot un šo to uzlabot, kā katram liekās labāk. Te piemērs.
Tālāk ir tāda lieta, ka no parasta korķa var uztaisīt strādājošu poperi. Varbūt no izskata izskatās diezgan parupjš un primitīvs, bet neskatoties uz to, zivis ir uz tādiem noķērušās.
Kā pagatavot? Korķim vienu galu izgrebj bedres formā, vai uztaisa šāda veida “>” iegriezumu. Tad izlaiž cauri korķim drāti un aizmugurējā daļā piestiprina āķi. Priekšpusē drātij uztaisa cilpu, lai būtu pie kā piesiet auklu. Tad ar drāti izdur korķi vertikāli cauri(priekšgalā) un tad atpakaļējā virzienā dur atpakaļ, apakšā atstājot cilpu, kur piestiprināt āķi. Tad liekos drāts gabalus atloka un iestiprina korķī. Pie aizmugurējā(uz stieples) āķa piestiprina svina gabalu un aprīko aizmugurējo āķi ar jebkādu primitīvu mušu. Tad pašu korķi nolako un nokrāso kādās krāsās vien ir iedvesma krāsot.
Vēl no stieples un rotiņa lapas var uztaisīt saucamo “džerkbaitu”. Te aprakstīt neko nav vērts, jo viss ir redzams un saprotams pēc zīmejuma. Vien piebildīšu, ka rotiņa lapu visvieglāk ir pārkniebt caurumiņa pusē, tad atliekt maliņu, lai iedabūtu karabīnītē un atkal atliekt vietā, ka bija. Un apakšējā daļā aiz svina var gumijas zivtiņas vietā likt jebko – parolonu, siet mušu, tvisteri…iespēju ir daudz un dažādas – šitais ir tikai viens piemērs.
Nākamā kategorija, ar ko var eksperimentēt bezgalīgi, ir – paralona zivis. Galvenais ir tas, ka jābūt ir svina galvai, jo tie ir mānekļi, ar kuriem tiek ķerts no pašas grunts. Paralona vietā var lietotarī kādu siltumizolācijas materiālu. Paralonus var kombinēt ar gumijām un ar viskautko citu. Sīkāk neiedziļināšos, jo gan jau katrs tāpat saprot kā jāķer uz paralona zivīm.
Tad nākamais ir tas, ka paralona vietā var pie svina galvas vienkārši uzsiet mušu. Var izmantot kāda dzīvnieka vai putna spalvas, var diegus, vilnu vai da jebko, kas ienāk prātā. Šis ir elementārākais un vienkāršākais veids kā pašam pagatavot mānekli ar kuru var ķer no grunts. (Primāri domāts zandartu un asaru ķeršanai). Pie svina galvas var pat siet eglīšu rotājamos spīdumus-tādi mānekļi citreiz ļoti labi darbojas. Te viens piemērs.
Tad ir tāda lieta, ka var ņemt parastu āķi, tam galā piestiprināt svinu un āķi ar kaut ko aprīkot. Šajā gadījumā esmu āķi aprīkojis ar mazu tvisterīti. Piedevām tvisteri esmu uzlicis tādā veidā, lai āķis zem ūdens ne aiz kā neaizķertos, bet zivs copes gadījumā tas uzreiz iecirstos zivij mutē. Šis konkrētais māneklis ir domāts “ultralight” klases spiningam, bet var tāda veida mānekli arī pagatavot priekš vidējās klases spininga.
Vēl ir tāda lieta kā tandēmi, ar kuriem noteikti vajag paeksperimentēt. Tas nozīmē, ka divi dažāda veida un tipa mānekļi tiek savienoti vienā maneklī. Šajā konkrētajā piemērā(bildē) viss ir savienots pēc tādas shēmas, ka priekšā atrodas krietni mazāks māneklis un aizmugurē lielāks. Šādi tandēmi parasti darbojās tā, ka cope seko tieši un priekšējo un mazāko mānekli. Reizēm seko cope arī uz aizmugurējo, lielāko mānekli, bet tas notiek retāk un tās parasti ir līdakas, kas pagrābj uz tandēma aizmugurējo mānekli. Asari savukārt 95% gadījumu grābj uz priekšējo mānekli, kas šajā gadījumā ir rotiņš. Ar šādien tandēmiem var ķert arī baltās plēsīgās zivis, bet tad tandēms ir jāsavieno ar vistievāko stiepli, kādu vien var atrast. Makšķerējot ar šādu tandēmu zivij rodas priekšstats, ka kāda mazāka zivtiņa mūk no drusku lielākas un zivij nostrādā mednieka instinkti un zivs mēģinā nocelt laupījumu iedomātajai pretiniecei. Tāpēc pārsvarā copes arī gadās uz augšējo mānekli.Te dažu tandēmu piemērs.
Dziļāk šajā tēmā neiedziļināšos, jo kā jau teicu, tā ir bezgalīga. Vienīgais šī raksta mērķis ir pamudināt jebkuru spiningotāju paeksperimentēt ar mānekļiem. Varbūt esmu kādam(i) pasviedis kādu ideju ar ko un kā vajadzētu paeksperimentēt, un ja tā, tad nebūšu par velti taustiņus klabinājis. Ne, asakas! 
Aigars, parcopi.lv
Tags: eksperimenti, mānekļi, spinningošana
Gribu uzrakstīt par tik daudz izrunātu un aprakstītu tematu kā barība, ar ko iebaro un pievilina zivis. Var, protams, pats barības negatavot un iztikt ar pirktajām gatavajām barībām, bet tomēr savs “kaifs” ir pagatavot pašam barību uz kuru vēlāk aktīvi pienāk zivis.
Sākšu ar to, ka īsi aprakstīšu no kādiem komponentiem barībām vispār ir jāsastāv. Ja ņem pa lielam, tad barībai jāsastāv no saistvielas(kas visu satur kopā) un no irdinātājiem(kas izirdina barību uz grunts). Var dalīt sīkāk, bet tas nav nepieciešams, jo gan vienu gan otru var dabūt no dabīgām izejvielām, kas būs arī pati barības bāze.
Vēl, gatavojot barību, jāņem vērā tādi apstākļi:
1.) kādām zivīm tiek gatavota barība
2.) kāda ir straume, kur tiks makšķerēts
3.) kāda ir grunts
4.) kāds ir gadalaiks
Pirmais punkts ir svarīgs, lai barībā tiktu pievienota tā sastāvdaļa vai aromatizaators, kas attiecīgajām zivju sugām patīk.
Otrais punkts ir svarīgs tāpēc, ka ja, vietā, kurā gribēsiet makšķerēt, ir stipra straume, tad barībai jāpievieno vairāk saistvielas, lai tā tik ātri neizjūk pēc iekrišanas ūdenī. Te gan var palīdzēt arī māli vai grunts, kas ņemta tieši no ūdenstilpnes. Uz vietas sausai barībai tiek pievienoti māli vai grunts un ja nepieciešams, tad tā tiek vēl papildus samitrināta ar ūdeni. Šādi tiek panākts efekts, ka barība labāk turās kopā un ir smagāka, tātad tālāk un vieglāk aizmetama no krasta.
Trešais punkts ir svarīgs divu iemeslu dēļ:
1.) Grunts krāsa. Ja grunts ir gaiša(piemēram smiltis), tad barību ar jātaisa gaišāku, lai tā dikti neizceltos uz gaišā fona. Un otrādi, ja grunts ir tumša, tad barību jātaisa tumšāku. Te gan jāņem vērā arī ūdens caurspīdīgums. Dikti caurspīdīgā ūdenī barībai jābūt vēl vairāk pieskaņotai grunts krāsai tā nedrīkst izcelties uz grunts fona, jo tas zivis darīs piesardzīgas.
2.) Otrs moments ir tas, cik līdzena ir grunts attiecīgajā vietā. Jo, ja tur ir slīpums, tad barības bumbas nevajadzētu taisīt pilnīgi apaļas, tad tās aizripos pa slīpumu un nepaliks tajā vietā, kur jūs esat nolēmis ķert. Vajag taisīt barībai vairāk plāceņa formu, tad tā daudz maz paliks izvēlētajā vietā. Tas izskatās apmēram šādi:
Nu un ceturtais punkts ir pavisam vienkāršs. Agrā pavasarī un vēlā rudenī nevajag pārspīlēt ar barības aromatizatoriem, tie var aizbiedēt zivis. Bet vēlā pavasarī, kad apkārt viss aug, zaļo un smaržo, kā arī vasarā, var barību gatavot ar spēcīgiem aromātiem.
Tagad par pašu barības pagatavošanu. Kā piemēru ņemšu vienu no savām barībām, ko gatavoju kā pamatu gandrīz jebkurai citai barībai. Vēlāk jau komponentus var pievienot vēl daudz un dažādus. Tātad, ņemam saulespuķu sēklas(vēlams melnās) un apcepam drusku uz pannas, kura nedaudz iesmērēta ar eļļu(arī būtu labi, ja tā būtu saulespuķu eļļa un vēl nerafinēta). Tad apceptās saulespuķu sēklas samaļam kafijas dzirnavās:
Tad apcepam pavisam nedaudz zemesriekstus(daudz nevajag, jo tiem ir spēcīgs un specifisks aromāts).
Tad samaļam riekstus kafijas dzirnaviņās un beram klāt maltajām saulespuķu sēklām. Tālāk ņemam auzu pārslas un maļam dzirnavās un pievienojam maltajām saulespuķu sēklām un maltajiem riekstiem:
Tālāk pieberam klāt mannas putraimus un kukurūzas putraimus, rīvmaizi(tumšo) un nedaudz kakao. Tas izskatās šādi:
Tad visu samaisam un iegūstam tādu barību, kāda ir redzama pašā pirmajā bildē. Šādu barību vēl var daudz un dažādi uzlabot, ņemot vērā tos četrus apstākļus, kas jāņem vērā, gatavojot barību. Bet var izmantot arī tādu, kāda tā ir. Principā labi pievilina dažādas baltās zivis, kā arī karūsas un līņus. Piemēram brekšiem var pievienot kaņepes vai kādu ķiploku aromātu. Līņiem var likt vairāk kukurūzas aromātu un pievienot barībā konservēto kukurūzu. Var pievienot dažādus sausos aromatizatorus, kuri ir pieejami gandrīz visos makšķernieku veikalos. Tie ir tādos mazos trauciņos un izskatās arī pēc zivju barības, bet tie ir jājauc kopa ar zivju barību(proporcijas uz šiltes ir norādītas). Var aromatizēt arī dabīgiem izejmateriāliem, piemēram piparmētru, kaņepēm vai citiem augiem. Var nedaudz aromatizēt ar dažādām eļļām vai anīsu. Variantu eksperimentēt ir daudz. Tāpat kā barības sastāvā var pievienot dažādus saberztus cepumus, sausiņus, maltu suņu un kaķu barību, saulespuķu spraukumus, zirņu miltus un pat sieru. Eksperimentiem nav robežu. Vēl atceraties, ka pie ūdenstilpnes barībai var pievienot grunti(tā var arī barību padarīt tumšāku) un to komponentu uz ko jūs ķersiet. Ja gribat ķert uz sliekām, tad pievienojiet barībai kapātas sliekas(vai slieku aromatizatoru, šampūna lieluma pudele maksā 5-6Ls un pietiek ilgam laikam), ja ķersiet uz motili, tad pievienojiet motili, ja uz mušu kāpuru, tad pievienojiet mušu kāpurus, ja ķersiet uz plaucētām grūbām, tad pievienojiet arī tās, bet pavisam nedaudz, ja uz kukurūzu, tad pievienojiet kukurūzu u.t.t.
Tagad sīkāk par šīs barības komponentiem. Šajā barībā galvenais visu saturošais ir malto auzu pārslu milti. Saulespuķu sēklu mizu gabaliņi ir galvenie irdinātāji, jo tie mēģina uzpeldēt. Kukurūzas putraimi arī irdina, bet neuzpeld. Mannas putraimi un rīvmaize vairāk ir pie saistvielām pieskaitāmi. Bet kakao pulveris padara barību tumšāku un izdala no barības bumbas, kad tā jau atrodas uz grunts, tādu mazu mākonīti, kas pievilina zivis. Bet ar kakao pulveri nevajag pārspīlēt. Vēl labs irdinātājs ir kviešu klijas, tās droši var likt klāt barībai.
Kādās proporcijās visu izmantot? Pavisam vienkārši! Uztaisiet sevis izdomāto barību, sevis izdomātajās proporcijās un mazā trauciņā mēģiniet to pagatavot.(samitrināt ar ūdeni, ļaut pastāvēt un salipināt kopā). Tad ielejiet stikla glāzē ūdeni un iemetiet tur mazu savas gatavās barības bumbiņu un jūs redzēsiet, kā tā uzvedas – cik ātri izjūk, kas peld uz augšu un cik, vai izdalās kāds mākonītis vai nē. Tad var pieņemt lēmumu, kas un cik vēl barībai ir jāpievieno, lai tā būtu jūsuprāt zivīm iekārojama. Jāņem vērā gan tas, ka ūdens glāze parāda tikai to, kā barība uzvedīsies un grunts, bet tā tur vēl ir jānogādā. Jā jūsu barība izjuks uzreiz pēc sitiena pret ūdeni, tad tā vairs nepievilinās zivis tik labi un precīzi, kā barība, kas sāk izjukt atrodoties jau uz grunts. Vispār šī barību tēma ir vesela zinātne, bet tā ir ļoti, ļoti interesanta tēma. Un eksperimentēt nevienam nav liegts.
Protams, var pirkt gatavās pieejamās(klāsts ir ļoti liels) barības un neiedziļināties kas tajās iekšā un kā pašam tās pagatavot. Bieži vien pirkt gatavās barības ir ātrāk un pat lētāk, bet gatavot pašam un nonākt pie secinājumiem, kas un kādam zivīm kādos laika apstākļos ir piemērots – tas ir ļoti aizraujoši! Tāpēc neesiet slinki un vismaz reizēm paeksperimentējat paši ar barībām. Lielākā daļa taču mēs neesam makšķernieki-sportisti, mums katrs grams netiek skaitīts vai likts uz svariem, mēs neķeram uz ātrumu un te nav sacensības. Mēs vienkārši pie ūdeņiem atpūšamies un mums patīk makšķerēt, tāpēc var droši paeksperimentēt un gūt no tā gandarījumu!
Ne, asakas!
Aigars, parcopi.lv
Gan jau, ka vēl kādam ir gadījies, kā šī raksta autoram, uzkāpt kādreiz kazragam. It kā sīkums, bet ziniet, tomēr nepatīkami. Ja nu kāds nezin, tad kazrags ir tāda maza zivtiņa ar diezgan palielām adatām. Un kā par nelaimi, tā dzīvo jūrā un iepeld visās ūdenstiplnēs, kas savienojās ar jūru. Nekādi nevarēju saprast, kāda jēga no šīs adatainās zivs, kas citu zivju ēdienkartē dēļ adatām nonāk reti, bet pati labprāt mielojās ar citu zivju ikriem. Bet te vienā saulainā vasaras dienā, laiskojoties kādā pludmalē pār mani nāca apgaismība! Tā atnāca brīdī, kad es sakarsis devos jūrā atveldzēties. Te pie paša jūras krasta tas notika pirmo reizi! Es uzkāpu kazragam! Ziniet, kaut arī viņš jau bija nobeidzies un saulē izkaltis, bet papēdī ar augšējo spuru tas iedūrās diezgan skaisti! Un galvenais, ka sāpīgi! Tajā pašā mirklī pār mani nāca apgaismība, ka šī zivs ir domāta tieši šādam mērķim – lai kāds uz tās uzkāptu!
Pēc šī atgadījuma man vēl vairākkārt ir sanācis uzkāpt kazragam – gan pie ezera, gan pie upes, gan jūras. Un vienmēr viņš ir iedūries citā vietā un vienmēr sāpīgi. Un tad man radās domā, ka ja jau no uzkāpšanas kazragam izvairīties nevar, tad vajag iemācīties viņam uzkāpt pareizi. Es pat izstrādāju veselu sistēmu kā pareizi to izdarīt un tagad gribu ar to padalīties!
Tātad pirmais un pats svarīgākais ir nebaidīties no uzkāpšanas kazragam.
Otrs, nemazāk būtiskākais ir tas, ka jāuzkāpj tam ir ar drošu soli. Nevar tā uz “ķap ļap”. Jāiet un jāuzkāpj braši kā karavīram!
Trešais – vienmēr jārēķinās ar to, ka viņš iedursies kaut kur pēdā un tāpēc pēdas jārūda.
Un pēdējais, ks ir jāievēro, ir tas, ka uzkāpšana uz kazraga nes veiksmi!
Ne asakas visiem!
Aigars, parcopi.lv
Tags: kazrags, zivju sugas
Šo tēmu jau aizsāku forumā, bet gribās par to parunāt plašāk. Šāda veida ēsmas bieži vien ir pašas efektīvākās ķerot “miermīlīgās” zivis un bieži vien šāda veida ēsmas ir vispieejamākās makšķerniekiem.
Kā pirmo, un manis visbiežāk pielietoto, es gribētu minēt mannas mīklu-kulteni. Par to, kā šo ēsmu sagatavot, es rakstīju jau forumā, tāpēc otreiz nerakstīšu. Kā otro minēšu plaucētas grūbas, jo tā ir visiem pieejama ēsma. Pagatavot tādas ir ļoti vienkārši un, makšķerējot ar gruntsmakšķerēm, plaucētas grūbas bieži vien ir ļoti laba ēsma. Pagatavošanai nepieciešams ir termoss, drusku grūbas un karsts ūdens. Ieberam drusku grūbas termosā, pieliekam, ja gribam, kādu aromatizatoru(var arī nelikt vai ielikt, kad grūbas jau ir gatavas makšķerēšanai) un aplejam ar karstu ūdeni(tikko uzvārītu), tad taisam termosu ciet un viss – pēc 3stundām grūbas ir gatavas lietošanai. Pluss tādai ēsmai ir tas, ka tāda ēsma labi turas uz āķa un pavisam mazās zivis to nevar apēst. Par cik ar grūbām parasti neiebaro, tad ja ķerat uz grūbu, ir vērts drusku(tikai nevajag pārspīlēt) grūbas pievienot barībai, ar kuru jūs iebarojat.
Nākamā ēsma, par ko rakstīšu, ir mīkla no mannas. Ir divi veidi kā to pagatavot:
1.) Ieberam traukā mannu, aplejam ar ūdeni, lai manna drusku uzbriest, tad atstājam minūtes 15-20 pastāvēt. Tad liekam pannu uz plīts un karsējam. Var uz pannas uzliet nedaudz eļļas aromātam, bet var arī nelietot eļļu. Tad no trauka ar karoti izņemam mannu un liekam uz pannas. No mannas izveidojam tādu kā pankūku un uz lēnas uguns karsējam no abām pusēm līdz tā mannas pankūka paliek tāda kā caurspīdīga. Tad pankūciņu izņemam no pannas un liekam uz kāda trauka, lai tā atdziest. Tad ņemam to rokās un mīcam līdz izveidojās mannas mīklas pikucis. Ļoti vienkārš un ātrs veids kā pagatavot mannas mīklu. Šāda mīkla labi turās uz āķa un zivīm ļoti patīk.
2.) Sākums ir tāds pats kā pirmajam veidam, tikai tālāk uz plīts liekam vārīties ūdeni katliņā, nevis karsējam pannu. Piebriedušo mannu liekam uz marles gabala vai citas lupatiņas un veidojam maisiņu(kā salaveča dāvanu maisu, tikai krietni mazāku) un maisiņā ir piebriedusī manna. Maisiņu aizsienam ar diegu, bet atstājam brīvu vietu, jo manna uzbriedīs un liekam katliņā ar ūdeni. Vārīt ilgi nevajag, vāram tik ilgi, kamēr manna piepilda visu maisiņu un velkam ārā no katliņa, notecinam ūdeni un taisam maisiņu vaļā. Tad ņemam mannu rokās un mīcām līdz sanāk viendabīgs mīklas pikucis. Mīcot var pievienot dažādus aromatizatorus.
Nākamā kategorija ir dažāda veida makaroni. Izmantot var jebkuras formas makaronus, kādi vien pašam patīk un kādus vieglāk uz āķa uzlikt. Par cik daudz makaronus nekad nevajag, tad vārīt pilnu katliņu nav jēgas. Tāpēc ņemam mazu katliņu ar ūdeni, liekam to uz plīts un vāram, bet makaronus(jebkurus) uzberam uz maza dzelzs sietiņa(tas var būt arī tējas sietiņš) un uzliekam uz katliņa tā, lai sietiņa apakša ar makaroniem būtu katliņā(ūdenī), bet sietiņa rokturis būtu uz katla malas. Tādā veidā vāram makaronus, bet nevajag tos pārvārīt, tad tie paliks mīksti un neturēsies uz āķa. Pēc vārīšanas makaroniem var pievienot dažādus aromatizatorus vai vienkārši tos izvārtīt rīvmaizē.
Nākamā ēsma ir mīkla no dzeltenajiem šķeltajiem zirņiem. Tos gatavo tā – iemērcam zirņus, lai tie ātrāk pēc tam novārās, tad liekam tos katliņā vārīties. Vāram tik ilgi, kamēr zirņi savārās putrā, tad beram klāt tai zirņu putrai mannas putraimus un nepātraukti maisam ar karoti putru. Proporcijas sanāk tādas, ka uz divām daļām zirņu biezputras izlieto apmēram 4-5daļas mannas putraimus. Beram un maisaam tik ilgi, kamēr samaisīt jau varēs ar grūtībām un karote sāks liekties. Tad ļaujam putrai drusku atdzist(tik, lai varētu paņemt rokās), tad paņemam un izveidojam bumbu no putras un liekam tukšā katliņā vai citā traukā un ietinam, lai pastāv tādā ietītā stāvoklī kādu stundu. Pēc tam no putras jau ir sanākusi mīkla, kuru var lietot. Uz tādu mīklu labi ķerās karūsas un karpas, bet nesmādē arī citas zivis, pat ālants.
Nākamā ēsma ir no prosas miltiem un kukurūzas miltiem(saucās mamaliga). Par cik tādus miltus ne visur var iegādāties, tad der arī putraimi, kas samalti kafijas dzirnavās. Proporcijas ir jālieto tādas, ka tie ņemtas divas daļas kukurūzas miltu, 1/4 no vienas daļas prosas miltu un 2daļas ūdens. Pagatavo tā, ka tās divas daļas ūdens ielej katliņā uz uzvāra, tad ber iekšā divas daļas kukurūzas miltu un 1/4 no daļas prosas miltus(miltus var sajaukt pirms bēršanas katliņā) un ātri samaisa, tad ņem ārā no katliņa un rokās samīca mīklu. Sanāk lieliska mīkla dzeltenā krāsā un ko ķeras ļoti daudzas zivis.
Tad nākamā kategorija ir maize. Tā var būt gan rupjmaize, gan baltmaize. Vienkārši ņemam maizes mīkstumu un rokās samīcam kā mīklu. Maizi var samitrināt ar ūdeni, lai vieglāk mīcās, var piepilināt dažādus aromatizatorus un var pielikt pikucīti vates, lai labāk turas uz āķa.
Ir vēl daudz un dažādas augu valsts ēsmas, tāpēc ņemiet un eksperimentējiet. Ja mājās ir kafijas dzirnaviņas un dažādi putraimi, tad var ļaut fantāzijai vaļu un veidot dažnedažādas ēsmas.
Ne asakas!
Aigars, parcopi.lv
Tags: ēsmas, pludiņmakšķerēšana
